Why Humans Run The World by Yuval Noah Harari

Why Humans Run The World Reviews

• 
  Kasia (kasikowykurz)

  DNF 50%.
  
  Nudna, męcząca i wkurwiająca.
• 
  Dawnie

  fantastic book for kids between the ages of 8 to 12, depending on their interests. (even if the book says it’s for kids 10 years and up)
  
  what i loved:
  - this shares a lot of great information in a very easy to understand way.
  
  - it gives the basic information to a lot of things so that kids can go and find more answers in the specific topics they are more interested in
  
  - it is written in a way that makes it easy for kids to understand but dienst dumb it down too much or oversimplifies it.
  
  - it has very nice kid friendly illustrations but not in a childish way that some kids that are a bit older wouldn’t find interesting anymore.
  
  
  what i think could have been done a bit better:
  
  - it’s a bit too focused on explaining some sections for pages and pages and keeps mentioning it later -for example stories and food used as examples to explain things- on as well while other things -for example how humans are responsible for the death of too many other species be it animals or other human like species- are just breezed over.
  
  - some of the language is sadly a bit too much how we use it right now. for example “selfie” is used in this book. but maybe in just a few short years that word won’t be used anymore, since just a few short years ago nobody said it either. it’s just the first example i can think of but there where a few moments in the book that i wished the book would use that specific word since that might make the book outdated in just a few short years -language wise!- for which is sad since the story itself certainly won’t be.
  
  - the illustrations are beautiful, but the kids in the book look at least teenager age (if i would have had to guess the age of most of the kids illustrated in the book i would at least say 14) why? this book is targeted towards middle grade aged kids, why couldn’t there also be a few 8-12 year olds?
  is that a big issue? of course not. but it’s something i just don’t understand? especially since in a few illustrations there are kids that look more the age the book is targeted towards.
  
  - the end feels pretty rushed.
  the book spends most of its time trying to explain how our earliest ancestors might have lived and spend their days. which is great!
  but the last m, i don’t know 20-30 pages are all of a sudden a rush of information about how humans spread out over the globe and became responsible for mass extinction and also shared that kids also have a voice they can use to stop things they thing are not as they should be, especially in efforts to help save animals and the planet.
  there a no real explanations given for any of that -there are simply not enough pages for that left.
  i think it would have been either better o leave this first book in this series (since that is what it’s marketed and sold as, the first in the unstoppable us series) to just explaining how humans came to be and stop at that and leave the book of with “in the next one you will learn how humans spread all over the world and changed it drastically by doing so” and would have had an entire book dedicated to that topic, going more in depth how humans traveled as they did and why that might be and all of that.
  as it is in this book? we don’t get any of those answers at all.
  i don’t know if the next book will give those, i don’t know what that one is about so maybe.
  but i felt a bit disappointed that after a mostly fantastically done book filled with the beginnings of o her history one of our biggest things -living all over the world and traveling along it- was left to just a few spare sentences and closing sections.
  
  
  all in all?
  
  great book especially for the younger middle grade age group and one that i hope will be used a lot to teach the beginnings of our own species in simple and understandable ways as done in this book.
• 
  Cecilia

  Sinopsis: ¿Sabías que todos los humanos tenemos un superpoder? Desde la sabana de África hasta los casquetes polares de Groenlandia, los humanos dominamos el planeta Tierra. Pero, ¿cómo lo hemos logrado? Los leones son más fuertes que nosotros, los delfines nadan mejor, ¡y no tenemos alas! A través de este apasionante viaje de millones de años, descubrirás cuál es este superpoder que nos hace imparables. ¿Quién dijo que la historia de la humanidad era aburrida? Descubre los misterios del origen de la humanidad y adéntrate en una aventura épica y real: la nuestra, la de todos los humanos.
  Imparables es la serie de libros para niños de Yuval Noah Harari que se ha convertido en un éxito de ventas del New York Times. Se publicará en cuatro volúmenes con bellísimas ilustraciones a todo color de Ricard Zaplana Ruiz.
  
  En este libro podrás encontrar la historia del origen de la humanidad con un lenguaje amigable para toda la familia pero manteniendo un fuerte sustento científico, con una narración llena de intriga que captura a sus lectores, junto a bellas ilustraciones que acompañan cada capítulo creando toda una experiencia de lectura y aprendizaje. 
  
  Está principalmente orientado a jóvenes en edad escolar pero es apto para todas las edades, y no les miento cuando les digo que disfruté mucho leyéndolo, descubrí y aprendí tantas cosas que muero por leer los próximos volúmenes hasta completar esta colección. 
  
  Un libro entretenido, cautivador, didáctico, educativo, a veces conmovedor, rápido de leer, y destaco además la potente invitación al activismo medioambiental, al cuidado de nuestro planeta y las especies con que lo compartimos. 
  
  Full recomendado para leer en familia o con amigues!
  
  "La historia como jamás te la habían contado, de la mano de Yuval Noah Harari"
• 
  Sandra pielasit_sirdi

  DSC_8428
  
  "..cilvēkiem vajag stāstus, lai sadarbotos, un sadarbības veidus viņi var mainīt, mainot stāstus, kuriem tic." (69.lpp.)
  
  Grāmatām ir tā labā īpašība ne tikai iemācīt ko jaunu, bet arī atgādināt ko senu.
  Ja ne gluži 10 000 gadus senus notikumus, bet vismaz savā laikā piedzīvoto. Harari aizraujošie stāsti par sapiensiem aizveda mani atpakaļ laikā, kad brīvprātīgā darbā Zambijā devos apskatīt alu zīmējumus. Nācās saagraut savus Holivudu industrijas radītos mītus par iespaidīgajiem senču mākslas darbiem, jo dzīvē tie izskatās daudz neizteiksmīgāk un blāvāk- tikai ar gida pavadību iesārtās līnijas iegūst ievērības cienīgu uzmanību. Pāris gadus vēlāk Indijā man bija iespēja vēlreiz palūkoties uz šiem mistiskajiem senču ziņojumiem, kas atliek tikai minēt, kādu stāstu tie klāsta.
  
  Profesors Juvāls Noass Harari prot stāstus, it sevišķi tādus, kas ir par viņa mīļāko priekšmetu- vēsturi. "Neapturamie mēs" ir skolas vecuma/jauniešu grāmata par mūsu senčiem. Kas ir mūsu senči? Kā viņi dzīvoja? Vai cilvēki ir dzīvnieki? Kāpēc izmira lielie dzīvnieki un, cik atbildīgi mēs esam, lai vairs neatkārtotos vēsture? Šos un citus jautājumus Harari uzdod un mēģina atbildēt vienkāršā, saistošā un informējošā stāstījumā. Neskatoties uz to, ka grāmatas auditorija ir bērni, man kā pieaugušajam tieši šāds formāts, kas atklāti, it kā sarunas veidā ar viedu draugu, likās aizraujošs.
  
  Skolas laikā man vēsturē pasniedza faktus, kas bija jāiekaļ galvā kā vienīgā patiesība. Harari to noliedz, pasakot, ka mēs patiesībā neko daudz nezinām par mūsu senčiem. Viss ir interpretējams. Tieši šis apgalvojums vieš lielāku uzticību autora apgalvojumiem, nenoliedzot, ka arī viņš pats var kļūdīties.
  
  Iesaku gan bērniem, gan pieaugušajiem! Bērniem īpaši svarīgi, lai apzinātos, ka nav jākļūst pieaugušam, lai labotu cilvēces kļūdas, jo jebkura mazākā darbība, iekustina lielo mašinēriju.
  
  "Tas ir vēl viens ļoti svarīgs dzīves likums: dzīvnieki un augi ir atkarīgi cits no cita; ja ar kādu radību kaut kas notiek, tas parasti iespaido arī daudzas citas sugas." (153.lpp.)
  
  "Tieši tāpēc ir tik svarīgi noskaidrot, kā dzīvojuši mūsu vecvecāki. Ja mēs to zinām, varēsim izprast daudz ko savā tagadējā uzvedībā." (72.lpp.)
• 
  Beary Into Books

  I never knew I needed this until I read it! This book is great for all ages even though it is marketed for middle grade. It was very informative and I honestly learned a lot. I think it's a great way to learn about history without being thrown fact after fact. Being a graphic novel made it engaging and the illustrations fit the words perfectly. Highly recommend this one!
• 
  Elio

  სკოლაში უნდა ისწავლებოდეს ჩემი აზრით, უმარტივესი ენით არის დაწერილი , ზუსტად მოსწავლეებისთვის გასაგებად
• 
  Tija Bija

  Viegla lasāmviela par bīstamāko dzīvnieku uz planētas Zeme – minēta iespējamā izcelsme un kādas neparastas "superspējas", kas šo bīstamo būtni nošķir no pārējiem planētas iemītniekiem.💀 Ja nebūtu šo "superspēju", šīs grāmatas (un visu citu) nemaz nepastāvētu! Nepastāvētu arī vārītu, ceptu vai fritētu kartupeļu! Pat kartupeļu (kādus mēs pazīstam) nepastāvētu!!
  💀💀
  Neraugoties uz īso, bet saturīgo cilvēka izcelsmes izklāstu (pēc evolūcijas teorijas, starpcitu, protams), manuprāt, visnozīmīgāk – šī grāmata jaunajam lasītājam māca mācīties no pagātnes notikumiem, īpaši par vairāku dzīvo sugu izmiršanas iemesliem, kas vēl šodien nemanāmākā amplitūdā risinās, bet, ko var mazināt, pielietojot tās pašas "superspējas", ar kurām šo ķezu ievārījām.
  💀💀💀
  Allaž fascinē, kādus apziņas iespējamos izcelsmes iemeslus min dažādi viedie. Šeit noskaidroju vēl nedzirdētu iemeslu, kas stimulēja cilvēka garšas kārpiņas(+ smadzenes) un iespējams attīstīja tehnoloģij-radi.
  
  💀💀💀💀
  Sūdzīb'dēlis:
  🦴 Kaut kā nevietā šķita tas maķīša izklāsts. Gandrīz kā reklāma. Prasītos cits piemērs par korporācijām, to stāstiem un "noticēšanu".
  
  🦴 Reizēm teksts šķita dīvains. Piemēram, "Mūsdienu pasaulē ir tikai dažas cilvēku grupas, kuras vēl joprojām medī un vāc augus un ogas." Vai nu Juvāls nekad nav gājis sēnēs, vai nu tomēr tulkojums man raisīja šādus un citādus pārpratumus.
  
  🦴 Zinu, ka visus faktus bērnu grāmatās nesabāzīsi, un viss nemaz nav tik skaidri zināms, bet, nu, vīlos, ka pie nodaļas "Vācēji" tika plaši aprakstīta akmens rīku pagatavošana, bet ne reizi netika pieminēta tehnoloģija, kura radīja iespēju cilvēkam vākt, uzkrāt lietas un pārtiku, dalīties ar savākto un pārvietoties uz citām apmetnēm. Loģiski, ka liecības par akmens tehnoloģiju ir pierādāmas, bet pītie grozi (utml) ir zudušais mantojums, bet, nu tomēr "tehnoloģija uzkrāšanai & pārvietošanai", man'šķiet, tik pat nozīmīga (ja ne pat maķenīt nozīmīgāka) tehnoloģija, kā akmens pričendāļi.
• 
  Linda

  Vēlreiz un vēlreiz - bērniem ir jāļauj garlaikoties. Nedrīkst aizpildīt visu viņu laiku ar pulciņiem, priekšā pateiktām spēlēm vai ekrāniem (lai arī samērīgās dozās tas viss arī ir ok). Jo tieši garlaicībā bērnam attīstās radošums. Līdz šim esmu klārējusi, ka tas palīdz attīstīt arī tādas prasmes kā problēmu risināšana, empātija, inovāciju radīšana utt. Bet tagad es droši arī varu teikt - pateicoties tam, ka nekas netika pateikts priekšā (un vēl kaut kādai neizskaidrotai maģijai), mēs sākām radīt stāstus. Un vēlāk - tos mainīt un pielāgot. Un pateicoties šīm divām prasmēm, mēs esam pārņēmuši varu pasaulē. Ko mēs ar to esam izdarījuši? Neko jaunu. To pašu, ko pirms desmitiem t��kstošiem gadu. Iznīcinājuši un attīstījušies.
  
  Līdz galam neesmu sapratusi, kā jūtos par grāmatas nodaļu par korporācijām, kā arī par teksta tulkojumu. Bet kopumā priecājos, ka tā eksistē. Jāsaņemas arī Harari darbiem pieaugušajiem.
• 
  Liz Konefal

  Love this author and heard about this new book aimed for kids 8-12. I bought it for my nephew for Christmas and thought it was great.
  
  The illustrations are awesome and it told the story of the start of man in a way that was easy to understand and interesting, but didn’t dumb it down.
  
  Took about 90 mins to read start to finish, but actually even learned a few things myself! Would totally recommend for pre-teens interested in history and the world.
• 
  Majka Lesňáková

  This is unlike any other books I have read. Originally aimed at young readers, it speaks to all audiences. If you are an adult, its mesmerizing illustrations bring you back to your childhood and make you immediately want to share this story of humankind with your kids. You even wonder why no one told you that story in a such a way before. Written in plain English, it offers simple analogies and poses the thought-provoking questions a young teenager might ask. Having read Sapiens and other Harari's books, I just can't wait for Volume II.
• 
  datewithbook

  świetna książka o ewolucji i historii człowieka dla młodych czytelników
• 
  smak_slow

  W pierwszym tomie serii Yuval Noah Harari opowiada młodszym czytelnikom, w jaki sposób homo sapiens osiągnał tak wysoki poziom rozwoju i wyparł pozostałe gatunki. Wspomina o karłach i gigantycznym wężu, Wielkim Duchu Lwa mieszkającym ponad chmurami i palcu sprzed kilkudziesięciu tysięcy lat, który ujawnia tajemnice pochodzenia człowieka. Tekst dopełniają ilustracje Ricarda Zaplana Ruiza.
  
  Lektura była niezwykłą przygodą. W prawdzie wyłuskałam z niej zaledwie kilka nowych detali, jednak świetnie odświeżyłam wiedzę. Wyjątkowo przyjazna i przystępna narracja sprawia, że młodsi czytelnicy chętnie poznają zawiłe początki ludzkości. W książce nie zabrakło pytań o homo sapiens, relację człowieka ze środowiskiem, ale też porównania pradawnego stylu życia z dzisiejszym.
  
  To pięknie wydana i zilustrowana powieść, która zachwyci młodszych i starszych. Polecam!
  
• 
  Zainab Ammar

  The kind of articles that makes you go Hmmm.
• 
  Melissa

  I do not believe you can assert that something is a true story and then provide NO sources or bibliography.
  
  In his acknowledgment Harari asserts that his book is based on the most recent science, if that is the case certainly he can toss us a few clues as to where to find that science, especially as he makes huge sweeping claims fundamental to our understanding of human evolution.
  
  There are plenty of reasons NOT to trust Harari, starting with his blithe disregard of easily googled facts. Early humanoids certainly did not walk away from a contested giraffe kill and decide to eat more easily gathered figs because that would have been a heck of a long walk to the asian subcontinent. To build a rocket to the moon you do not need iron and bananas. Rockets are made of aluminum or titanium (because they are far lighter than iron.) the only unprocessed organic food ever included on a mission was the potato- something with waste - like a peel - would never be included on a mission where every gram counts. While those are mere facts I am disinclined to believe unsupported sweeping claims by someone who can’t be bothered to get the small, simple things right.
  
  But what really troubles me is the interesting assertion that Homo sapiens dominate the planet, and out competed other hominids, because we have the unique ability to tell stories and imagine things that don’t exist. I would have been delighted if this had been posited as a possibility, but it is asserted as THE answer. I am SO reminded of being drilled in 6th grade that man was unique animal because we alone could create tools. Nope.
  
  While story telling, and the ability to thus inculcate belief in others may be a big piece of our ability to flexibly cooperate (a really interesting Harari idea) there is evidence we are not the only animal that can imagine things that don’t exist, or tell stories. Additionally, there is evidence of three very concrete human attributes that do distinguish us and very likely advantaged our species.
  
  First, neanderthals created art. They left cave drawings that appear conceptual. This is evidence that they too could clearly imagine things that weren’t real and were able to visually communicate ideas and experience.
  https://www.sapiens.org/archaeology/n...
  I am not an anthropologist but I know of two ways Neanderthals differed from us that likely disadvantaged them and allowed us to exterminate and outcompete them. They had different shoulder joints that did not allow them to throw objects overhand. Think spears. Imagine the advantage of being able to strike prey, predators or enemies from a distance. Huge advantage.
  https://phys.org/news/2009-01-neander...
  The other massive advantage is dogs. Homo sapiens domesticated dogs, and while it may never be provable, any hunter or soldier will tell you the massive advantage dogs bring to both hunting and defense. No evidence of Neanderthal dogs has ever been uncovered. Did homo sapiens use dogs to attack Neanderthals, to defend against them, or merely to advantage our hunting of food? Who knows, but it seems very likely dogs were a massive, competitive advantage.
  https://www.theguardian.com/science/2...
  What Harari weirdly never mentions as he expounds on his story telling idea is the human larynx. Language is a big piece of human communication- clearly not the whole story - but not insignificant. It seems Neanderthals had speech
  https://www.sciencefocus.com/news/nea...
  But other highly intelligent animals Harari dismisses simply do not have the physical equipment to create language that can both be spoken and written. Again a massive disadvantage in communication- we alone (now that we got rid of all other humanoids) can both communicate in person and across distance and time. (Apes have thumbs but no larynx)
  It is a big problem to ignore physical attributes while mistakenly asserting intellectual advantages. Some animals decorate, clearly indicating they can conceive visual storytelling and imagine a thing that doesn’t exist. Parrots can communicate emotion verbally. We know crows are capable of transmitting stories across generations. No question, humans are far and away the most complex users of storytelling. But it is a dis-service to pin all our competitive advantage on that and not mention physical and cultural differences.
• 
  Matt Glaviano

  My feelings are pretty ambivalent towards this one.
  
  Harari gives a fairly convincing overview of early human history and civilization. I guess. I don't know - I have a lot of problems with this and the fact that it is relatively convincing is actually one of them.
  
  There's a lot of "perhaps," and "maybe," and "we really don't knows" littered throughout this book. And justifiably so - it's hard to construct a factually supported history of people when there's so little actual evidence due to the passage of time.
  
  Which doesn't stop Harari from trying and/or rampantly speculating. It's when he doesn't hedge his sentences with "maybes" that I get really wary. Staring into the fire is mesmerizing because it's a memory from my homo sapien ancestors? Which is also why I gorge myself on gummy bears and other assorted sweet treats?
  
  If you're gonna notably hedge on everything else - and do so with a great deal of justification - back shit up when you don't hedge and call it fact, man. Notably absent in this book is any bibliography or recommended reading that would allow a reader to follow up on Harari's argument (or attempt to construct where they're coming from). Literally nothing is cited; for me, that's a huge problem.
  
  There's also a seeming willingness to sweep a lot under the rug in a passing sentence here, too. It's troubling that sapien conquests of other humanoid races is... while not exactly brushed aside, given a sense of inevitability and a nearly moral correctness that has the potential to lead some to pretty dark places - and nihilistic justifications. I agree that telling stories is THE power of humanity. But what do we do when one sapien story abruptly jostles against another? Does the stronger story win? Is Harari's talk of cooperation null and void when it comes to groups that are telling a story that differs from your own? Are we as willing to sweep our fellow sapiens under the rug as Harari's prose is to dismiss other humanoid species?
  
  Make no mistake - Harari is telling a story, too, and is aware of it. I'm less than certain that I understand what the goal of the story is - what it is that they want me to believe, and what cooperation is wanted from me.
  
  Coupled with a condescending tone towards its younger audience, endless sentences giving redundant examples, and gobs of unnecessary writing... maybe I'm not as ambivalent as I thought. Regardless of how I might feel about the argument the author is making, I actively disliked the experience of reading this text.
  
  Notable - it's not the most common experience in a North American library to pick up a book with a globe pictured on it - that does not have North America as the focal point on that globe.
  
  Important note added later: I read the Kirkus review of this title which says there is a source list and an index in this title. After bitching about the lack of source material I borrowed a second copy to check if I was wrong. I'm not. I've looked at two different iterations of the book and neither contain sources or an index. Maybe international copies do; maybe the ARC did. The final American product, however, does not contain these crucial elements.
• 
  Ulrika Ūpe

  “Neapturamie mēs” ir lasāmviela, kas plaucē mīlestību pret vēsturi. Tā patiks arī tiem, kuri vēstures stundas skolā pacieš ar mokām.
  
  J.N.Harari ir lielisks stāstnieks! Pārsteidzoši, tomēr viņa vēstījums par alu cilvēkiem ir aktuāls un neuzbāzīgi pamācošs arī mūsdienās, ieliekot atbildību lasītāja rokās. Turklāt tik aizraujošs..
  
  “Neapturamie mēs” būs lieliska dāvana skolas vecuma bērnam vai jaunietim, turklāt iemest acis tajā patiks arī pieaugušajam.
  
  Manuprāt, šīs grāmatas galvenā pievienotā vērtība ir kritiskās domāšanas rosināšana. Gan uzdodot jautājumus, gan veicot apgalvojumus, autors vadās atsaucoties uz pierādījumiem, neaizliedzot sapņot par alternatīvām versijām, tomēr atgādinot, ka tikai fakti ir tie, kam varam uzticēties, turklāt tādu nav tik daudz, kā mēs vēlētos. Domāju, ka tas, tāpat kā nezināšanas normalizēšana ir noderīga ziņa jaunam cilvēkam. Svarīgi būt godīgam – arī tas ir ierakstīts lappusēs.
  
  Grāmata uzdot vienu pamatīgu mīklu – kāda tad ir cilvēka lielā superspēja (kura piemīt arī tev)?
  
  Kā cilvēks, kas sākotnēji bijis nevarīgs dzīvnieks, nonācis pie tādas varas pasaulē?
  Kā mēs uzzinam par senčiem, kuri dzīvojošu pirms 50 000 gadu?
  Kā un kāpēc izmira lielie un daudzveidīgie dzīvnieki?
  
  Šie un daudzi citi jautājumi atklājas lappusēs.
  
  Man ļoti patika izvēlētie piemēri, kuros bērni ir tie, kas veic atklājumus vai raksta stāstus, kas maina pasauli. Tāpat jāatzīmē trāpīgas alegorijas no bērna dzīves, kas ļauj labāk izprast stāstu.
  
  Grāmatu daiļo brīnišķīgas ilustrācijas, kurās iepazīstam gan senču ciltis un zīmējumus, gan jau izmirušos dzīvniekus.
  
• 
  William Conti

  Come sosteneva Richard Feynman, puoi affermare di aver capito veramente qualcosa solo se sei in grado di spiegarla anche a un bambino, senza termini tecnici o particolari riferimenti culturali. In "Noi inarrestabili" Harari fa proprio questo: si mette sul piano dei più piccoli (da 9 a 99 anni!) e pone il suo campo di studi alla portata di tutti, sviluppando l'origine della supremazia Sapiens in maniera chiarissima e con esempi sempre azzeccati.
  
  Per quanto il target del libro siano i più giovani, lo consiglio caldamente anche agli adulti, dato che con una breve e semplice lettura è possibile chiarire aspetti fondamentali della propria "umanità" senza sottovalutarli. Vista l'attuale situazione, è necessario che ci rendiamo conto in fretta del nostro reale potere distruttivo e, al tempo stesso, dell'enorme potenziale d'azione che riusciamo ad esprimere quando decidiamo di collaborare per un fine comune.
  
  Davvero bellissimi i numerosi disegni a colori che si incontrano durante la lettura. Non li ho trovati affatto da bambini e, anzi, hanno reso il tutto ancora più piacevole.
• 
  lesemama

  Zum Buch:
  
  Wie wir Menschen es schaffen die Welt zu erobern, obwohl wir nicht die stärksten, nicht die schnellsten und auch nicht die gefährlichsten sind.
  Zu Beginn der Zeit waren wir auch nur wie Tiere, aber wir haben uns extrem weiterentwickelt. Das macht uns Menschen zu etwas besonderem.
  
  Meine Meinung:
  
  Ein Sachbuch für Kinder, welches auch für Erwachsene noch sehr interessant und lehrreich sein kann. Bei mir war es ein sogenanntes Nachttischbuch, ich las es über einen sehr langen Zeitraum, immer mal wieder ein paar Seiten. Aber dennoch bliebt es hängen, es ist sehr interessant geschrieben, ganz wunderbar illustriert und echt lehrreich.
  Aufgeteilt in vier Kapiteln
  • Wir Menschen sind auch nur Tiere
  • Die Sapiens-Superkraft
  • Wie lebten unsere Vorfahren?
  und
  • Wo sind all die Tiere hin?
  wird unsere Geschichte erzählt. Es beginnt vor sechs Millionen Jahren und wird sehr anschaulich erklärt.
  Modern, humorvoll und informativ lernt man viel dazu. Ein Buch welches in jedem Kinderbücherregal stehen sollte. Sehr empfehlenswert.
  
• 
  Marta

  to było interesujące.
  ciekawa forma przedstawienia (czułam się jak przy oglądaniu filmu przyrodniczego) oraz styl autora - lekki, przyjemny, a w tej pozycji bardzo dobrze przekazujący wiedzę młodszym czytelnikom. nie ma samych "suchych" faktów; są ciekawostki czy przykłady z życia codziennego. polecam!
• 
  Pongsak Sarapukdee

  Sapiens by Yuval Noah Harari might be too challenging for younger readers to understand. On the other hand, Unstoppable Us was written by the same author as Sapiens. The same story, but condensed and told in a manner that is simple and straightforward enough for children to comprehend; as a result, I strongly suggest that parents and their children read together.
• 
  Ali Hassan

  Excellent, simple and thought provoking book for children who may now know the history of themselves at an early age and how different things and beliefs developed around them with the passage of time.
• 
  Beka Adamashvili

  მგონი, ჰარარიმ უბრალოდ საკუთარი წიგნის კონსპექტი გააკეთა, გაამარტივა და ლამაზი ნახატებიც დაურთო. ეს კი პრინციპში არ არის ცუდი, რაკიღა იმ წიგნის ბოლომდე მიყვანას ჯერ ვერ დავადგი საშველი და ეს წიგნი ამ მხრივ ბევრად უფრო მოქნილი აღმოჩნდა.
• 
  νίκη κωνσταντίνου-σγουρού

  [εξοργιστικό: θα επανέλθω όμως.]
• 
  Cương Hoàng

  Khá là thú vị
• 
  Gert Poot

  Mooi wetenschappelijk humoristisch en begrijpelijk boek dat kinderen (en hopelijk ook volwassenen) aan het denken zet.
• 
  L.L.

  Gdzieś mnie ominęło że to książka dla dzieci :D aa, pewnie nie zwróciłem na to uwagi czytając dalszą część opisu: "Ale w rzeczywistości Niepowstrzymani są lekturą dla każdego (od lat 9 do 109!)" ;) no cóż, to jednak jest książka dla dzieci i nie jest też zbyt długa ;) Rzeczywiście to taka light wersja "Sapiens: od zwierząt do bogów" tego samego autora i jeśli chcecie coś przeczytać to lepiej tamtą ;) Ale ta też jest bardzo fajna! Gdybym miał dzieci, właśnie takie książki chciałbym im czytać! I pewnie kolejne tomy też chciałbym przeczytać... Trzeba przyznać, że autor potrafi pisać i jest w tym naprawdę dobry. I to tyle co chciałbym ocenić, no bo porównując ją z książkami dla dorosłych, to jednak jest nie to samo ale nie chcę tak oceniać, bo to nie byłoby sprawiedliwe. Jako książka dla dzieci jest bardzo dobra!
  
  No i jeden zabawny cytat sobie zapiszę (też taka próbka języka i stylu :) ):
  
  

  "Skłonność do jedzenia słodkich rzeczy odziedziczyliśmy po przodkach z epoki kamienia. W instrukcji obsługi, jaką jest DNA zawarte w naszym organizmie, mamy napisane wielkimi, pogrubionymi literami: „JEŚLI ZNAJDZIESZ COŚ SŁODKIEGO, JEDZ TEGO JAK
  NAJWIĘCEJ, I TO JAK NAJSZYBCIEJ!”.
  Od czasów Wenus z Willendorfu wiele się zmieniło. Obecnie większość ludzi nie musi godzinami przemierzać sawanny w poszukiwaniu jedzenia. Dziś, gdy człowiek jest głodny, wystarczy, że zrobi dziesięć kroków do kuchni, otworzy lodówkę i zajrzy do środka. Ale kiedy widzi tam tort czekoladowy, nadal reaguje w taki sam sposób, jak zbieracze z epoki kamienia reagowali na drzewo figowe.
  Nasz organizm czyta instrukcję obsługi i zaczyna krzyczeć: „Hej, znaleźliśmy coś słodkiego! Świetnie! Zjedzmy jak najwięcej i jak najszybciej! Pospiesz się! Nie czekaj, bo pawiany wyjdą zza ściany i zjedzą słodkie banany!”. Instrukcja obsługi jest przestarzała, ale nasz organizm o tym nie wie. Nasz organizm nie wie, że teraz żyjemy na ogół w wioskach i miastach, a nie na dzikiej sawannie. Nasz organizm nie wie, że istnieje coś takiego jak lodówka czy tort czekoladowy. Nasz organizm nie wie, że pawiany nie wyjdą zza ściany.
  Zjadamy więc cały tort czekoladowy, a następnego dnia idziemy do supermarketu i kupujemy następny. A kiedy otwieramy drzwi lodówki, nasz organizm nie może uwierzyć we własne szczęście i znowu zaczyna krzyczeć: „Niewiarygodne! Coś słodkiego! Zjedz wszystko!”. Nieważne, ile razy otworzymy lodówkę i znajdziemy w niej tort czekoladowy, nasz organizm się nie uczy. Za każdym razem reaguje tak, jakbyśmy właśnie odkryli drzewo figowe na sawannie. Bardzo trudno jest nam pamiętać, że nie żyjemy już w epoce kamienia i że to, co miało sens za czasów naszych prapradziadów, dziś za bardzo sensu już nie ma."

  
  
  (czytana/słuchana: 7-8.02.2023)
  5-/5 [8/10]
• 
  Veronique Pauwels

  Ik had vroeger op school een leerkracht geschiedenis die haar vak met hart en ziel overbracht op haar leerlingen. Zoals zij verhalen kon vertellen, konden er haar weinig na doen. Iedereen luisterde gefascineerd en meermaals ging ik naar huis en zocht nog dingen op in de tijd waar zij ons die dag naartoe had gebracht. Mijn fantasie sloeg meermaals op hol. De tijden van Mozart vond ik schitterend. Ik zag me na haar verhalen wel rondlopen in die prachtige kleren en pruik op mijn hoofd. Ik hield dan ook superveel van het vak.
  Ik was dan ook blij toen ik de kans kreeg om het nieuwe boek van Yuval Noah Harari te lezen. Een auteur die met evenveel passie zijn verhaal bracht in dit boek waar ik onmiddellijk aan gekluisterd was.
  Een aantrekkelijke cover met één hoofdvraag die meteen de titel is van het boek. Hoe wij het machtigste dier op aarde werden….
  
  Wij hebben als mens superkrachten. We staan er niet meer bij stil, maar zolang de mens leeft, hebben wij echt krachten. Krachten om verandering teweeg te brengen. Daarom behoren we tot het machtigste wezen hier op aarde.
  Macht die je op verschillende manieren kan gebruiken en hier hebben wij als mens ook het laatste woord over. Door die grote macht zijn er meerdere problemen gekomen, maar je kan er ook prachtige dingen mee doen.
  De wijze waarop Yuval die macht heeft omschreven, is prachtig verwoord, zonder mensen tegen de borst te stoten. Achteraan het boek, lees je ook dat dit zijn bedoeling was. De verhalen zijn heel bereikbaar voor lezers jong of oud, jongens of meisjes, ongeacht je afkomst. Met hier en daar een grapje om iedereen zijn aandacht erbij te houden. Ook de tekeningen van Richard Zaplana Ruiz zijn niet zomaar bij het verhaal geplaatst. Er is heel veel bij nagedacht en dat voel je.
  
  Ben je op zoek naar een boek waar je als leerkracht even verwonderlijk een kijkje in neemt, als je leerlingen. Of ben je als ouder of grootouder op zoek naar een boek om samen met de kinderen in te bladeren en om je eigen passie door te geven. Wel ga niet verder zoeken! Dit is er eentje waar je meermaals zal bij knikken, want je hoeft het soms niet zo ver zoeken waarom wij als kind schrik hebben van monsters of waarom wij houden van zoet.
  In Hoe wij het machtigste dier op aarde werden worden vele van deze mysteries opgelost.